Es esmu no nedaudzajām meitenēm, kurai jau no sākta gala ir riebusies Valentīndiena....
Jau no skolas laikiem... visas tās sirsniņas uz vaigiem, klases vakari, skolas pasākumi... Klusā, aiz muguras apņirgšana.
Kāds varbūt padomās - tas tāpēc, ka nebija puiša. Tāpēc, ka nebija neviena, kas raksta zīmītes, vai līmē uz pieres sirsniņas. Nē, Bija puiši... uzmanības man netrūka, bet tas vis tracināja.
Un tracina joprojām. Pat tagad, kad esmu precējusies.
Mums ar vīru nav vajadzīga atsevišķa dienai, lai izpaustu savu mīlestību. Mums pieder katra diena gadā. Mēs varam ik brīdi pateikt - Es Tevi Mīlu! Bez kautrības un izlikšanās.... un galvenais, ka no sirds. Un es viņam ticu, jo tādu kā es nav iespējams nemīlēt :)
Mīliet viens otru... tāpat vien, bez Valentīndienas, bez dāvanām, bez sirdīm uz vaiga... samīļojiet viens otru!


