Pirmdienas grūtsirdība

Bilde no interneta dzīlēm

Vēlos padalīties ar vienu no pēdējo dienu notikumiem. Nav nekāds noslēpums, ka rudenī cilvēki mēdz slimot. Arī mūsu mājās tā gadījās...
Svētdienas vakarā dēlam palika ļoti slikti, sāpes kaulos, kaklā, vemšana, augsta temperatūra (virs 39), izsitumi. Pirmdienas dienā sazinājāmies ar ģimenes ārstu. Par cik ģimenes ārsta mums Rīgā vēl nav, tad, protams, zvanījām uz Madonas novadu. Iztāstot simptomus, saņēmām ārstēšanās norādījumus un tika izrakstītas antibiotikas. Ārstējamies mājās.
It kā pēc pāris dienām veselība sāk uzlaboties, bet mutē uz smganām un mēles sāk parādīties jēlumi, izsitumi (kaut kas līdzīgs stomatītam) trešdien, ceturtdien temperatūra sāk kāpt uz augšu, atsākas vemšana pēc katras ēšanas.... un tad...

Un te es vēlos iestarpināt, ka turpinājums nav nekādā veidā vērsts pret mediķiem. Es nevēlos vispārināt. Manā slimnīcu dzīvē ir nācies sastapt fantastiskus mediķus, kā ārstus, tā ārstu palīgus, māsas un māsu palīgus. Manā paziņu lokā ir ļoti daudz mediķu, un par katru no tiem es varu pateikt, liekot roku uz sirds - CILVĒKS IR SAVĀ VIETĀ!

Tad nu es ceturtdiens vakarā pieņemumu lēmumu, ka ir jāsauc ātrā, neatliekamā palīdzība. Nu vismaz jāvēršas pie kāda speciālista, lai zinātu kā rīkoties.
Par cik jau bija krietni pēc darba laika, ap 20:00, es droši uzgriezu 112, palūdzu, lai savieno mani ar mediķiem. Visu sīki un smalki izstāstīju (daudz sīkāk, kā te). Un, ne es pieņēmu lēmumu, bet gan operators, nosūtīt pie mums NMP brigādi.

Pēs minūtēm 6 mediķi jau bija mūsu dzīvoklī (kas ir pluss). Tikko pārkāpjot slieksni seko frāzes: ''Kas tad te tāds neatliekams ir noticis, ka jāsauc ātrā palīdzība?'', ''Ar ko tad jūsu dzīvība ir apdraudēta?''. Bet tādā tonī, it kā es ar savu zvanu būtu iztraucējusi VIŅAI dzemdēt.

Dēls viņus ieveda pie manis istabā, par cik es pati esmu uz gultas uz ko sekoja pirmais uzbrauciens:

- Kas, mums tagad jūsu klātbūtnē viņš jāizmeklē?

Es protams atbildu, ka nē, var iet otrā istabā.

Dēls centās apskaidrot, kas ar viņu ir noticis, protams no otra gala sākot, es no otras istabas centos visu paskaidrot hronoloģiskā secībā. Nu tādi - ''klusie telefoni'' mums tur bija.
-Nesaprotu kāpēc izrakstītas antibiotikas?
-Kāpēc jūs domājiet, ka viņam ir izsitumi uz mēles, varbūt viņam jau pirms tam tāda mēle bija? (tas nekas, ka bērnam ir grūti runāt, nerunājot jau par ēšanu un ēdiena norīšanu)

Bet tas nievājošais tonis, attieksme un izteicieni bija visu vizītes laiku.
Neiedziļinoties sīkumos, madāma nomierinājās tikai tad, kad zemāka ranga (laikam) personāls pateica, ka viņam ir temperatūra. Tika nolemts bērnu vest uz slimnīcu.

Tā arī dēls aizceļoja uz slimnīcu. Pie manis istabā tā arī neviens neienāca.

Pa lielam, viss ir normāli. Piektdien jau palaida mājās ar rekomendāciju lietot tās pašas antibiotikas un vēl dažas zāles. Šodien (pirmdien) atsākām mācības...

Es saprotu, ka jūs no šī vārstījuma maz ko saprotiet, bet lietas būtību tas nemaina.... mani māc šaubas, ka pēc šādas NMP brigādes vizītes, man vēl celsies roka lūgt pēc palīdzības, šādā veidā.
Un es nezinu ko te zākāt, valsti, valdību, Viņķeli, vai to madāmu, kuras mieru mēs iztraucējām tajā vakarā.
Laikam jau nevienu... Vienkārši - CILVĒKS NAV SAVĀ VIETĀ!
Un šādu NEVIETĀ cilvēku ir ļoti daudz. Jūs paši esat nelaimīgi, jo dariet to, kas jums riebjas, un jūs par visām varītēm gribat sabojāt dienu visiem, kas trāpās jūsu ceļā.

Kaut kā kremt pēc visa šī...