Saņem, ko pasūtīji! Iedvesmojoties no Gintas

No sākuma piedāvāju jums ierakstu no Gintas Filia Solis bloga.... pēc tam es padalīšos savā pieredzē....

Nokaitināta sieviete brauc trolejbusā un domā:

– Pasažieri – rupekļi. Vīrs – piedzēries lops. Bērni – huligāni un divnieku karaļi. Es – ak, es, nabadzīte, nomocījusies un nelaimīga.

Viņai aiz muguras stāv Sargeņģelis ar bloknotu un visu pieraksta – stingri pa punktiem:

1. Pasažieri – rupekļi.

2. Vīrs – piedzēries lops.

3. Bērni – huligāni un divnieku karaļi.

Pēc tam pārlasa un domā:

– Kam viņai tas viss vajadzīgs? Taču, ja jau reiz pasūtīja, izpildīsim!

Uzmanīgi ar saviem “pasūtījumiem”!

Tad nu tā....es šo ''pasūtījumu'' izpildīšanu esmu izbaudījusi uz savas ādas.

pa punktiem:

1) Tiesības es noliku salīdzinoši vēlu, man bija gandrīz 26. Visu laiku, kamēr man nebija tiesību es mēdzu teikt: - Kad es nolikšu tiesības, mana dzīve mainīsies! Un tieši tā - pēc nepilniem 2 gadiem mana dzīve mainījās ļoti krasi - esmu ratiņkrēslā, pēc smagas avārijas. Bet arī - esmu precējusies un jau nomainījusi vairākas dzīvesvietas, atradusi nodarbošanos, kas man patīk. Atsijājusi draugus no pelavām... man viss ir labi, cik vien labi var būt cilvēkam ratiņkrēslā :)

2) Man sevī patika viss, izņemot vēderu. Bieži skaļi un skaidri teicu: - Viss būtu labi, ja vien nebūtu šī vēdera! Un BUM! Pēc avārijas mans vēders burtiski nopuva atstājot tā vietā milzīgu rētu un jau 7 gadus sulojošu brūci...

Lūdzu, jūsu pasūtījums izpildīts! Varu pateikt vienu - dodiet Visumam skaidras komandas, lai vēlāk nav jānožēlo par saņemto, jo šīs ''veltes'' atpakaļ neviens jums nepieņems.

Sargiet sevi!

Gintas blogs: https://gintafiliasolis.wordpress.com/

Vai mēs par grēkiem saņemam adekvātus sodus?

Ļoti bieži aizdomājos par grēkiem, grēkošanu un sodiem, kas pēc tam nāk par grēcinieka galvu.
Nu nemaz nevēlos runāt par reliģiju. Bet interesanti būtu noskaidrot, vai es vienīga uzskatu, ka ar sodu sistēmu tur, augšā, kaut kas īsti nav kārtībā?
Ir dzirdēti ļoti daudzi teicieni un spriedelējumi par šo tēmu. Bet man īsi nav saprotams, kā tas viss notiek. Piemēram, notiek avio katastrofa, bojā iet vairāki simti cilvēku, tostarp bērni. Vai tas ir sods viņiem? Vai bojā gājušo tuviniekiem? Viņi visi vienādu daudzumu bija sagrēkojuši? Vai nedzimuši bērniņi arī jau ir sagrēkojuši tik pat daudz kā 50 gadīgs dzērājšoferis? Es nesaprotu...
Ja es nozogu 5 eiro - es tak esmu zagle, vai ne? Arī tas, kurš no pensiju budžeta nozog 100 000 eiro - viņš arī ir zaglis, vai ne? Nu labi, pēc likuma, viņam pienāktos bargāks sods, bet drīzāk mani tiesātu, nekā viņu.... Bet Dieva priekšā? Vai Viņam ir kāds mēraparāts?
Vai arī - Dievs uzliek tik daudz pārbaudījumus, cik cilvēks var izturēt... Tas takā ir jāuztver kā sods par kaut ko, vai arī Dieva dāvana?
Vai vēl interesantāk, kad saka - bērni, vai mazbērni samaksās par Taviem grēkiem. Manuprāt tas vispār nav godīgi?
Vai tantuks, kurš katru svētdienu iet baznīcā un sūdz grēkus ir svētāks par tantuku, kurš neiet baznīcā, bet skaita rožukroni no rīta un vakarā?
Vai tas, ka kāds ziedo baznīcā 1000 eiro mēnesī saņem mazāku sodu par grēkiem, nekā tas, kurš ziedo slimiem bērniem 100 eiro mēnesī?
Vai kādam arī mēdz būt šādas domas???

Bildes avots: bengarrido.com

Uzticība? Nē, neesmu par tādu dzirdējis...

Un tā viņš stāvēja man pretī... tāds balts un pūkains. Ar smaidu sejā. Čukstot ausī vārdus: ''Uzticies! Esmu Tavs draugs! Es Tevi nekad nenodošu un nenodarīšu Tev pāri!''.... Un es viņam ticēju. Skatījos viņam acīs un smaidīju....
Pēkšņi sajutu asu sāpi starp lāpstiņām. Viņš turpināja smaidīt un čukstēt. Sāpe kļuva arvien asāka.
Tie, kas stāvēja tālāk no manis, Tie, kuri bija aiz manas muguras. Tie pilnā balsī kliedza: ''Neklausies Viņā! Viņš nav tas, par ko izliekas''... Bet es to nedzirdēju, jo es uzticējos. Es taču redzu Viņa smaidu un dzirdu to, ko nedzirdiet jūs... es dzirdu Viņa čukstus...
Tad kāds, man pilnīgi svešs cilvēks pienesa spoguli un parādīja, kas notiek aiz manas muguras... Viņa rokās bija nazis, kas līdz spalam bija ietriekts manā mugurā. Silta tērcīte lēnām tecēja starp citām rētām, kuras jau sen bija sadzijušas, bet vēl ļoti labi redzamas. Tās man bija no citiem Viņiem un Viņām... Tikai tad, kad es pati savām acīm ieraudzīju nodevību, tikai tad, kad jau sen bija par vēlu, es pagriezos un aizgāju pie tiem, kuri man bija  aiz muguras... Tie, kuru kliedzieni man bija mazāk svarīgi par saldajiem čukstiem. Pie tiem, kuri vienmēr ir sadziedējuši brūces un pūtuši uz tām, kad tās sūrstēja no joda. Pie tiem, kuri manus nažus, kurus es viņiem iedevu uzticoties, vienmēr izmantoja, lai mani aizstāvētu nevis, lai man uzbruktu.

Mācies no savām kļūdām... Pacenties neatdot nazi tam Viņam atpakaļ...

foto: morena-morana.livejournal.com

Es neuztraucos, jo man nav bail nomirt...

Vakardien man bija kārtējā ''interesantā'' sarakste ar kādu līdzpilsoni... Ja Tu tagad šo lasi, tad, jā, tas ir par Tevi...
Apmēram gadu atpakaļ neklātienē iepazinos ar divu bērnu māmiņu, kura izšķīrusies no vīra. Jauna, simpātiska sieviete, kurai ir darbs, jumts virs galvas, dēlu tēvs un viņa ģimene, kura palīdz puikām. Manuprāt - viss, lai nesūdzētos par dzīvi.
Bet tā liekas tikai man... Praktiski visu laiku man bija jānoklausās žēlabaini stāsti par drausmīgo bijušo vīru un viņa vājprātīgo ģimeni. Par slimojošiem bērniem, šausmīgo darbu, priekšniecību, darba kolektīvu. Par karsto sauli un slapjo lietu.  Par logiem, kuri ir netīri un par biezajām kartupeļu mizām, kuras atstājis viņas 7-gadīgais puika, kad mizoja kartupeļus, lai mammītei pagatavotu viņas iemīļoto kartupeļu mīceni (biezeni, vai kā kurš to sauc). Par piemī*to kāpņu telpu, skaļajiem kaimiņiem un cieto gultu, par kuru vēl jāmaksā kredīts....
Goda vārds, mierināju, cik spēju. Bet tad es sāku just, ka mans dēls arī sāk mizot pārāk biezas mizas un kaķis sāk ņaudēt pārāk skaļi.... un vēl tas, un šitas...
Sapratu, ka es šim cilvēkam neko nevaru palīdzēt. Mani optimisma krājumi bija izsīkuši. Es uzrakstīju cilvēkam garu, skaidrojošu atvainošanās SMS un pārtraucu kontaktēties.
Viņas dzīve nokārtojās - tā man teica Facebook. Viņa atgriezās pie despota - vīra. Ar viņa drausmīgo ģimeni apceļoja Latvijas āres. Ģimenes foto sesijas. Idille!
Vakardien velns dīdīja uzrakstīt - Sveika! Kā jums iet?
Atbilde nebija ilgi jāgaida - SLIKTI! Viss ir slikti! Vīru nemīlu, bērni neklausa, veselība slikta. Liekos slimnīcā... un frāze, kas vienkārši uzspridzināja manu saprātu - Bet es neuztraucos, jo man nav bail nomirt... tik un tā es negribu dzīvot!
Man reāli norāva jumtu! Man, cilvēkam, kurš vairāk kā gadu, kopā ar tuviniekiem, draugiem un pilnīgi svešiem cilvēkiem cīnījās par eksistenci? Cilvēkam, kurš zin, kā operācijas zāle izskatās no augšas? Es viņai sarunāju šausmīgas lietas - ieteicu slimnīcā nelikties un veselos orgānus noziedot tiem, kuri ļoti grib dzīvot... Šodien es noteikti būtu uzrakstījusi ko citu...

Es visu saprotu. Var nolaisties rokas... Var būs slikta diena, vai nedēļa. Bet, ne jau gadi un visa dzīve. Es arī raudu un žēlojos par savu dzīvi. Man arī sāp. Man arī ir problēmas, bet es gribu dzīvot. Man ir bail nomirt, kaut arī zinu, ka miršanas process ir patīkams, nesāpīgs un eiforisks. Tik un tā, ES GRIBU DZĪVOT! Ne velti saka, ka slīcēja dzīvība ir paša slīcēja rokās. Šādas ''ņergas'' tikai to vien gaida, lai tās žēlotu un ņerkstētu līdzi, lamājot visu un visus... Bet tālāk bez manis, vecenīt!