Un tā viņš stāvēja man pretī... tāds balts un pūkains. Ar smaidu sejā. Čukstot ausī vārdus: ''Uzticies! Esmu Tavs draugs! Es Tevi nekad nenodošu un nenodarīšu Tev pāri!''.... Un es viņam ticēju. Skatījos viņam acīs un smaidīju....
Pēkšņi sajutu asu sāpi starp lāpstiņām. Viņš turpināja smaidīt un čukstēt. Sāpe kļuva arvien asāka.
Tie, kas stāvēja tālāk no manis, Tie, kuri bija aiz manas muguras. Tie pilnā balsī kliedza: ''Neklausies Viņā! Viņš nav tas, par ko izliekas''... Bet es to nedzirdēju, jo es uzticējos. Es taču redzu Viņa smaidu un dzirdu to, ko nedzirdiet jūs... es dzirdu Viņa čukstus...
Tad kāds, man pilnīgi svešs cilvēks pienesa spoguli un parādīja, kas notiek aiz manas muguras... Viņa rokās bija nazis, kas līdz spalam bija ietriekts manā mugurā. Silta tērcīte lēnām tecēja starp citām rētām, kuras jau sen bija sadzijušas, bet vēl ļoti labi redzamas. Tās man bija no citiem Viņiem un Viņām... Tikai tad, kad es pati savām acīm ieraudzīju nodevību, tikai tad, kad jau sen bija par vēlu, es pagriezos un aizgāju pie tiem, kuri man bija aiz muguras... Tie, kuru kliedzieni man bija mazāk svarīgi par saldajiem čukstiem. Pie tiem, kuri vienmēr ir sadziedējuši brūces un pūtuši uz tām, kad tās sūrstēja no joda. Pie tiem, kuri manus nažus, kurus es viņiem iedevu uzticoties, vienmēr izmantoja, lai mani aizstāvētu nevis, lai man uzbruktu.
Mācies no savām kļūdām... Pacenties neatdot nazi tam Viņam atpakaļ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru