Es neuztraucos, jo man nav bail nomirt...

Vakardien man bija kārtējā ''interesantā'' sarakste ar kādu līdzpilsoni... Ja Tu tagad šo lasi, tad, jā, tas ir par Tevi...
Apmēram gadu atpakaļ neklātienē iepazinos ar divu bērnu māmiņu, kura izšķīrusies no vīra. Jauna, simpātiska sieviete, kurai ir darbs, jumts virs galvas, dēlu tēvs un viņa ģimene, kura palīdz puikām. Manuprāt - viss, lai nesūdzētos par dzīvi.
Bet tā liekas tikai man... Praktiski visu laiku man bija jānoklausās žēlabaini stāsti par drausmīgo bijušo vīru un viņa vājprātīgo ģimeni. Par slimojošiem bērniem, šausmīgo darbu, priekšniecību, darba kolektīvu. Par karsto sauli un slapjo lietu.  Par logiem, kuri ir netīri un par biezajām kartupeļu mizām, kuras atstājis viņas 7-gadīgais puika, kad mizoja kartupeļus, lai mammītei pagatavotu viņas iemīļoto kartupeļu mīceni (biezeni, vai kā kurš to sauc). Par piemī*to kāpņu telpu, skaļajiem kaimiņiem un cieto gultu, par kuru vēl jāmaksā kredīts....
Goda vārds, mierināju, cik spēju. Bet tad es sāku just, ka mans dēls arī sāk mizot pārāk biezas mizas un kaķis sāk ņaudēt pārāk skaļi.... un vēl tas, un šitas...
Sapratu, ka es šim cilvēkam neko nevaru palīdzēt. Mani optimisma krājumi bija izsīkuši. Es uzrakstīju cilvēkam garu, skaidrojošu atvainošanās SMS un pārtraucu kontaktēties.
Viņas dzīve nokārtojās - tā man teica Facebook. Viņa atgriezās pie despota - vīra. Ar viņa drausmīgo ģimeni apceļoja Latvijas āres. Ģimenes foto sesijas. Idille!
Vakardien velns dīdīja uzrakstīt - Sveika! Kā jums iet?
Atbilde nebija ilgi jāgaida - SLIKTI! Viss ir slikti! Vīru nemīlu, bērni neklausa, veselība slikta. Liekos slimnīcā... un frāze, kas vienkārši uzspridzināja manu saprātu - Bet es neuztraucos, jo man nav bail nomirt... tik un tā es negribu dzīvot!
Man reāli norāva jumtu! Man, cilvēkam, kurš vairāk kā gadu, kopā ar tuviniekiem, draugiem un pilnīgi svešiem cilvēkiem cīnījās par eksistenci? Cilvēkam, kurš zin, kā operācijas zāle izskatās no augšas? Es viņai sarunāju šausmīgas lietas - ieteicu slimnīcā nelikties un veselos orgānus noziedot tiem, kuri ļoti grib dzīvot... Šodien es noteikti būtu uzrakstījusi ko citu...

Es visu saprotu. Var nolaisties rokas... Var būs slikta diena, vai nedēļa. Bet, ne jau gadi un visa dzīve. Es arī raudu un žēlojos par savu dzīvi. Man arī sāp. Man arī ir problēmas, bet es gribu dzīvot. Man ir bail nomirt, kaut arī zinu, ka miršanas process ir patīkams, nesāpīgs un eiforisks. Tik un tā, ES GRIBU DZĪVOT! Ne velti saka, ka slīcēja dzīvība ir paša slīcēja rokās. Šādas ''ņergas'' tikai to vien gaida, lai tās žēlotu un ņerkstētu līdzi, lamājot visu un visus... Bet tālāk bez manis, vecenīt!